Lasīšanas laiks, aptuveni 5 minūtes
Ja nevari lasīt – noklausies
Cilvēki ir bijuši atkarīgi visos laikos, lai gan atkarību izraisošie cēloņi, laikam ejot, ir mainījušies. Un kas interesanti – dažādi sociālie slāņi, nenozīmē dažādas atkarības. Pat audzināšana, reti kad ietekmē atkarību esamību, vai neesamību. Un visām atkarībām ir kaut kas kopīgs – mehānisms, kā organisms kļūst atkarīgs. Un noteikti nedrīkst runāt par atkarību, tikai kā pret vielu (alkoholisms, smēķēšana, narkomānija) vai rīcību, piemēram azartspēļu spēlēšana. Arī cilvēks var izraisīt atkarību, respektīvi viens cilvēks, varbūt atkarīgs no otra. Tieši tāpat arī lasīšana, sports, ēšana utt utjp. Pilnīgi viss, kas eksistē virs zemes, var radīt atkarību.
Pats par sevi saprotams, ka ne katra atkarība ir kaut kas ļauns un dzīvi bojājošs. Bet tomēr – katra atkarība, kaut kādā mērā iegrožo, ierobežo un iespējams var traucēt. Taisnības labas jāatzīst – šķiet nav neviena cilvēka bez atkarībām. Ir protams tādi, kuri spēj kontrolēt savas atkarības un pat pielāgot tās, netraucētai dzīvei. Bet nav neviena cilvēka virs zemes, kuram lielākā vai mazākā mērā, nebūtu nekāda atkarība. Bīstami ir tad, ja cilvēks ir tendēts kļūt atkarīgs meklējot jaunas un jaunas teritorijas.
Jaunu teritoriju meklējumi, šķiet ir kaut kas no cilvēku primitīvajiem instinktiem, kad bija jāmeklē jaunas ogu vai sēņu vietas, medību lauki utt. Šobrīd tas viss izpaliek, bet instinkts ir palicis. Šis instinkts, manuprāt ir tieši tas, kas liek sēdēt Instagram un meklēt kaut ko interesantu. Tas pats attiecas uz TikTok vai Pinterest. Tas attiecās uz jebkuru sociālo tīklu. Un ja cilvēks sāk gūt kaut kādu atzinību šī procesa laikā, tas var radīt reāli, nekontrolējamu atkarību. Manā skatījumā, mehānisms ir skojošs – cilvēkam patīk dzirdēt labus vārdus, attiecībā pret sevi (lai gan katram šie labie vārdi ir kas cits). Un ja dzīvē uzslavas vienmēr ir piezemētākas un racionālākas, tad nosacīti anonīmā (vai vienkārši virtuālā) vidē, tās var būt pārspīlētas un arī nepamatotas. Bet šīs uzslavas, izraisa tieši tādas pašas emocijas. Tā top greiza darbības/uzslavas arhitektūra. Cilvēks izdara (uzraksta vai parāda) kaut ko, kas iespējams pat nav īsti ievērības vērts un pretī saņem uzslavu. Pie kam iespējams tik lielu uzslavu, kādu dzīvē nekad nav saņēmis. Savukārt reālajā dzīvē ir jāiespringst daudz vairāk, bet šī uzslava ir daudz mazāka. Lūk te sāk veidoties bāze, paliekošai atkarībai no viena vai otra, sociālā tīkla. Cilvēks kaut ko fotografē, raksta, runā, rāda… viņu slavē, saka paldies, spiež “like” utt. Šeit savu darbu veic ķīmija šūnu līmenī – neironu līmenī.
Dopamīns – neirotransmiters, kuru izdala neironi, lai varētu komunicēt ar citiem neironiem. Dopamīnu vienmēr ir bijis populāri uzskatīt par laimes un labsajūtas vielu, bet patiesībā tas ir vairāk motivācijas ķīmiskais savienojums. Tas spēlē lielu lomu mehānismā ‘darbība-atalgojums’. Un tagad iedomājies, ka Tu vari darīt mazāk un patiesībā, reālajā dzīvē, varbūt pat nedarīt nemaz, bet tik un tā panākt šo atalgojuma sajūtu un saņem motivāciju darīt vēl. Tu dari mazāk, bet apmierinātība un motivācija paliek tikai lielāka. Es noteikti esmu šī vienkāršojis līdz nelabumam un jomas profesionāļi mani varētu labot mēnesi no vietas, bet vienkāršoti izsakoties – tā tas arī strādā.
Šis ir mehānisms, kā cilvēks kļūst atkarīgs – darbība, atalgojums, motivācija. Ķīmiskā, bioloģiskā līmenī. Un jo vairāk tiek dots kaut kāds stimuls (lai vai kāds tas būtu) – jo spēcīgāka atkarība veidojas, kas saistīts ar nepieciešamā dopamīna līmeņa robežu. Pagaidām esmu vēl izpētes procesā, bet vienu esmu sapratis – gandarījums un morālas sāpes ir tuvu viens otram, kā arī šo dopamīna līmeņa robežu ir iespējams arī pārstartēt. Bet kā to izdarīt… cerams ka turpinot pētīt šo tēmu, man izdosies šo saprast.
Ir paradoksāli, ka es ar šo savu domu gājienu, dalos sociālajos tīklos un savā blogā, jo principā… tas var veidot atkarību un iespējams, tā jau ir izveidojusies. Taču viens ir skaidrs – kas par daudz, tas par skādi. Sekojam līdzi savai reālajai dzīvei. Uzmanāmies, lai mūsu līdzcilvēki necieš no tā, ka pēkšņi reālā dzīve, ārpus sociālajiem tīkliem vai bez alkohola, vai bez kādas citas darbības vai vielas ir kaitinoša. Ja esi nonācis līdz šādai situācijai, tad esi nonācis punktā, kad ir jāpadomā un jāpiebremzē.
Nepārproti! Es nevienu nemēģīnu audzināt vai pāraudzināt. Es tikai stāstu par šo tēmu, no sava skatu punkta. Man gan ir veiksmīgi izdevies kontrolēt visas situācijas, kuras varētu izraisīt man atkarību un ja es vērtētu pēc sevis – tātad visi to var viegli kontrolēt. Bet nevar. Bieži vien, ir nepieciešama palīdzība no malas. Ja mēs runājam par atbrīvošanos no sociālo tīklu vai interneta klejošanas atkarības, tad pirmais solis – padari savus ekrānus melnbaltus. Burtiski. Izslēdz tiem krāsas! Lai dzīve apkārt ir krāsaina, bet virtuālā dzīve ir pelēka. Dod saviem neironiem nepilnīgu informāciju no ekrāna. Neļauj smadzenēm radīt motovāciju un apbalvot Tevi, skatoties ekrānā. Gūsti gandarījumu no krāsainas pasaules sev apkārt. Protams, ka tas nestrādās visiem 🙂 Es pat neesmu drošs, vai tas nostrādātu man, bet zinu cilvēkus, kuri tieši šādā veidā, sāka savu ceļu uz atbrīvošanos no pārmērīgas laika pavadīšanas sociālajos tīklos, kad tas traucēja ikdienai, attiecībām, ģimenei.
Noslēgšu tēmu ar vienkāršu un senu teicienu, kuru minēju jau pirmīt – kas par daudz, tas par skādi.