Sen bija doma, kaut ko uzrakstīt tā, lai izskan tautā. Nebija laika, nebija iespēja. Tagad ir sasāpējis, jo vairojās cilvēki, kurus es nesaprotu. Vieni noliedz Covid19, citi iestājās pret lietām, kuras viņu neskar. Vēl kāds uzsāk masveida kampaņu pret valdības lēmumiem un rīkojumiem. Ir drūmi, jo redzu ka dzīvojam dīvainā laikmetā, kad Instagram blogerim tic vairāk, nekā profesionālam mediķim. Un medmāsas teiktajam būs lielāks svars, nekā valsts galvenajam infektologam. Idiokrātija?
Principā man nemaz nav pretenziju, ja cilvēks tic reptiloīdiem un pazemes rūķiem, bet pietiktu ar pašu mazumiņu – lai ievēro rīkojumus, kuri ir paredzēti, lai pasargātu visu iedzīvotāju veselību. Un viss ir tieši tik bēdīgi, ka ir radiem jauns vārds – covidioti, lai apzīmētu tos, kuriem šis vīruss ir tikai joks, spēle un provokācija.
Esiet modri un domājoši.
Bet es turpināšu izliet te savas domas. Ne tikai par savu uztveri un filozofiju. Vienkārši domas – par jeb ko. Citreiz biežāk… citreiz retāk.